Sistēmu, struktūru un procesu sarežģītība dažādās nozarēs aizvien pieaug. Sarežģītības pieaugšanas ātrums liek veikt atbilstošus pētījumus par to, ko tad īsti nozīmē sistēmai būt sarežģītai. Lai veiktu jebkādas darbības sarežģītības reducēšanas virzienā, sistēma ir jāspēj izmērīt, proti, jāzina kādi ir sistēmu raksturojošie raksturlielumi. No inženierzinātņu viedokļa sistēmas sarežģītība var tikt mērīta atkarībā no tā, cik lielā mērā kopējās sistēmas īpašības korelē ar tās daļu īpašībām. Var arī teikt, cik stipri sistēmas īpašības mikro-mērogā ietekmē sistēmas darbu makro-mērogā, kur sakarības uzreiz nav saskatāmas. Šajā rakstā tiek atspoguļots, kā strukturmodelēšanas pieeja var tikt piemērota sistēmas struktūras mērīšanai, tādā veidā nosakot kopējo sistēmas sarežģītību. Vispārīgi runājot, tā piedāvā pieeju, kurā tiek pētīta objektu, sistēmas daļu specifisko un kopīgo īpašību attiecību kopa. Rakstā tiek diskutēts par vispārzināmiem pētījumiem, pieejām sistēmu sarežģītības noteikšanā un struktūrmodelēšanas lietojumu efektivitāti šajā kontekstā, uzsverot sistēmu kvalitatīvo un kvantitatīvo rādītāju nozīmi, kas tiek analizēti šajā pieejā. Īpaša uzmanība ir veltīta strukturālās sarežģītības kvantitatīvajam rādītājam un sistēmu konceptualizācijas mērogam. Analīzes procesa pamatā ir tiešās un netiešās saistības noteikšana starp grafa virsotnēm.