Aizvien pieaugošā plastmasas ražošana un no plastmasas izgatavotu produktu lietošanas pieaugums rada plastmasas atkritumus milzīgos apjomos. Sintētiskās plastmasas ir stabilas bioloģiski aktīvās vidēs, kā arī tiek iegūtas no neatjaunojamiem dabas resursiem, līdz ar to aizvien lielāka starptautiskās sabiedrības uzmanība un virzība tiek vērsta uz bioloģiski sairstošo polimēru un atbilstošu tehnoloģiju attīstību, izsīkstošo dabas resursu aizvietošanu, intensificējot atjaunojamu resursu izmantošanas iespēju izpēti. Biopolimēru kompozīti ir viens no risinājumiem. Tos veido bioloģiski sairstošas dabiskās šķiedras (kokvilna, linšķiedras, kenafs, džuta, rāmija, sizals, kaņepāji, abaka vilna) un bioloģiski noārdāmas saistvielas. Ņemot vērā, ka ar biopolimēru tehnoloģijām ir samērā viegli iegūt biodegradējamus materiālus, iespējams novērst daudzas ekoloģiskās problēmas, kas rodas citu ķīmisku produktu ražošanā. Būtiskākais uzstādījums zinātnei ir izveidot materiālus ar optimālām, lietojumam atbilstošām fizikālajām un mehāniskajām īpašībām, kas pilnībā sadalītos bioloģisku faktoru ietekmē.