Pētījumā autori aplūko Latvijas mājokļu ilgtspējīgās būvniecības iespējas un potenciālu. Autori analizē Latvijas būvniecības produkcijas atbilstību normatīvo aktu prasībām, patērētāju vēlmēm un vajadzībām, konkurētspēju ar „zaļajiem” mājokļiem. Manuskriptā autori analizē valsts lomu inovācijas tehnoloģiju ieviešanā būvniecībā, valsts ietekmi uz būvniecības nozari, attiecīgo normatīvo aktu kvalitāti un spēju kvalitatīvi aizsargāt patērētāja intereses. Pētījumā ir pierādītas ilgtspējīga mājokļa tehniskās, ekonomiskās un vides priekšrocības, salīdzinājumā ar esošo dzīvojamo fondu. Autori analizē Latvijas būvniecības produkcijas tehnoloģisko atpalicību no attīstīto Eiropas Savienības dalībvalstu līmeņa. Autori secina, ka ekonomiskās lejupslīdes un pasūtījumu trūkuma dēļ, tuvāko 1,5 gadu laikā Latvijas celtniecības nozare atradīsies stagnācijas stadijā. Ilgtspējīgās būvniecības principu ekonomiskais pamatojums – šodien ietaupot 10 latus, rītdien var pazaudēt 100. Pētījumā autori pierāda, ka Latvijai ir augsta energoresursu atkarība, kas samazina mūsu ekonomikas efektivitāti, konkurētspēju un labklājības līmeni kopumā. Ilgtspējīgu būvniecību autori saista ar atjaunojamo energoresursu ražošanu un to ietekmi uz Latvijas ekonomiku un vidi. Pētījumā ir pierādīts, ka Latvija efektīvi neizmanto pieejamo atjaunojamo energoresursu potenciālu. Pētījuma autori secina, ka bez valsts finansiāla atbalsta masveida ilgtspējīgu mājokļu būvniecība nav iespējama. Bet tikai masveida produkts var nodrošināt konkurenci un pieejamu izcenojumu. Mājoklis – pirmās nepieciešamības prece, līdz ar to valsts politikai jābūt orientētai uz to, lai apmierinātu Latvijas iedzīvotāju primārās vajadzības.