Terminētās uzturēšanās atļaujas pēdējos gados ir kļuvušas par vienu no aktuālakajiem sociāli ekonomiskajiem un politiskajiem jautājumiem. Pēc ekonomiskās krīzes daudzās ES valstīs vērojams salīdzinoši zems ekonomiskās izaugsmes temps, kura galvenais cēlonis ir pieprasījumu veidojošo tautsaimniecības dalībnieku pārmērīgā piesardzība un pasivitāte preču un pakalpojumiu patēriņa groza palielināšanā. Pēdējos gados pieprasījuma aktivizācijai valsts līmenī tiek izstrādātas dažādas programmas, kas vērstas uz ārvalstu investoru piesaistīšanu un pieprasījuma aktivizēšanu dažādās tautsaimniecības nozarēs, izmantojot terminētās uzturēšanās atļaujas. Tādējādi ārvalstu investoru piesaistīšanā ekonomiskās konkurētspējas papildināšanai tiek izmantoti politiskie pasākumi – par valstī noteiktu maksājumu jeb naudas ieguldījumu noteiktā pasākumā bagātākie nerezidenti iegūst tiesības uz noteiktu laiku uzturēties attiecīgajā valstī. Latvija šajā ziņā nav izņēmums – pēdējos 5 gados terminētās uzturēšanās atļaujas ieguvuši vairāk kā 80 tūkstoši ārvalstnieku, iegādājoties mājokļus un citas nekustamās preces par summu, kas pārsniedz vairākus desmitus mlj.Eiro. Bet atklāts paliek jautājums par šo investīciju ietekmi uz investīciju plūsmas ilgtspēju un vēlamām pārmaiņām nekustamo preču tirgū, kā arī visas tautsaimniecības attīstības raksturā un tendencē. TUA izsniegšanas gadījumā investora ekonomiska rakstura maiņas darījums tiek papildināts ar politiska rakstura ieguvumu – uzturēšanās atļauju, kas sabiedrībā nereti tiek uztverta kā negatīvais blakusefekts, nevis kā ekonomiskās attīstības katalizators. Šā negatīvā blakusefekta mazināšanai nepieciešami pierādījumi par terminētās uzturēšanās atļauju izsniegšanā iegūtā labuma ietekmi uz nekustamo preču tirgu un visu tautsaimniecību. Pēc būtības šis ir plašs pētījums, tāpēc tā sekmīgai īstenošanai nepieciešams izstrādāt izvērtēšanas metodiku.