Sabiedrības integrācija ir garš un sarežģīts process, un katrā valstī tā norisinās atšķirīgi. Sabiedrības integrāciju ietekmē vēsturiskie apstākļi, politiskā iekārta, kultūras īpatnības un etniskā struktūra. Arī Latvijā ļoti aktuāls ir jautājums par krievu un citu mazākumtautību pārstāvju integrāciju, kas bieži izraisa plašas diskusijas. Integrācijas problēmas vairāk ir analizētas politiskā, ekonomiskā un sociālā aspektā, bet mazāk – izglītības jomā. Kā norādīts „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.–2018. gadam” (2011), izglītības sistēma izšķirīgi ietekmē sabiedrības vērtību apziņas veidošanos un vērtību pārmantojamību, kļūstot par galveno sabiedrības integrācijas procesa virzītāju un īstenotāju. Sabiedrībai ir jārēķinās ar tagadnes situāciju un nākotnes perspektīvām. Mūsdienās, 21. gadsimtā, visā pasaulē noris diskusijas par reformām izglītības jomā. Ir mainījušās sabiedrības vajadzības un līdz ar to arī izglītības mērķi. Viens no izglītības mērķiem ir 21. gadsimta vajadzībām atbilstošu prasmju apgūšana. Tā kā mūsdienu sabiedrība ir daudzkultūru sabiedrība, ir svarīgi pētīt nepieciešamās prasmes dzīvei, mācībām un darbam šādā sabiedrībā. Pēc pētījuma autores domām, par tādām prasmēm dēvējamas integrācijas prasmes. Pamatojoties uz teorētiskās literatūras atziņām (Parekh, 2006; Banks, 1991, 1993; Banks, Manks, 2004; Pang, 2001; Batelaan, 1998; Gupta, Ferguson, 1997; Enslin, 1999; Cohen, 1994; Kagan, 1994; Petursdottir, 2009), pētījuma autore secina, ka visnozīmīgākās integrācijas prasmes ir 1) prasme dzīvot un mācīties daudzkultūru vidē, 2) prasme sadarboties un komunicēt, 3) prasme sadarboties kopīgu lēmumu pieņemšanā. Svarīgi, ka visas minētās integrācijas prasmes var definēt arī kā prasmes dzīvot demokrātiskā sabiedrībā, t. i., sabiedrībā, kas augstu vērtē dažādību. Augstskolas, kurās kopā mācās studenti ar atšķirīgu kultūras piederību un kurām ir raksturīga daudzkultūru izglītības vide, varētu sekmēt studentu integrācijas prasmju veidošanās procesu. Jo attīstītākas ir studentu integrācijas prasmes, jo veiksmīgāk varētu norisināties viņu integrācijas process augstskolā un vēlāk sabiedrībā. Tāpēc ir svarīgi pētīt augstskolas iespējas sekmēt studentu integrācijas prasmju veidošanos un nepieciešamos nosacījumus šo iespēju realizācijai. Pētījuma objekts ir studentu integrācijas prasmju veidošanās augstskolā. Pētījuma mērķis ir izpētīt studentu integrācijas prasmju veidošanās iespējas augstskolā un, pamatojoties uz teorētisko un empīrisko pētījumu rezultātiem, izstrādāt šo iespēju realizācijas struktūrmodeli, kā arī ieteikumus, kā uzlabot studentu integrācijas prasmju veidošanos augstskolā. Pētījuma uzdevumi 1. Analizēt vadībzinātnes, pedagoģisko, psiholoģisko un socioloģisko literatūru par studentu integrācijas prasmju veidošanās iespējām augstskolā. 2. Analizēt starptautiskos, nacionālos un augstskolas stratēģiskos dokumentus un pētījumus studentu integrācijas prasmju veidošanās kontekstā. 3. Noteikt un raksturot integrācijas prasmju veidošanās iespējas un nosacījumus to īstenošanai augstskolā. 4. Izstrādāt studentu integrācijas prasmju veidošanās struktūrmodeli un tā realizācijas shēmu augstskolā un pārbaudīt struktūrmodeli praktiskā darbībā. 5. Izstrādāt ieteikumus, kā uzlabot studentu integrācijas prasmju veidošanos augstskolā. Pētījuma jautājumi 1. Kādas ir iespējas sekmēt studentu integrācijas prasmju veidošanos augstskolā? 2. Kādi nosacījumi nepieciešami, lai veidotos studentu integrācijas prasmes? 3. Kāds struktūrmodelis piemērojams, lai studentiem augstskolā veidotos integrācijas prasmes? Pētījuma metodes 1. Vadībzinātnes, pedagoģijas, psiholoģijas un socioloģijas zinātniskās literatūras teorētiskā analīze. 2. Starptautisko, valsts un izglītības dokumentu analīze studentu integrācijas prasmju veidošanās kontekstā. 3. Aptauja (mācībspēku, studentu). 4. Diskusija (mācībspēku). 5. Studentu eseju kontentanalīze. 6. Kontentanalīze. 7. Datu statistiskās apstrādes metodes, lai apkopotu datus un analizētu pētījumā iegūtos rezultātus.