Libavā 1888. gadā beidza rekonstruēt un paplašināt Krievijas impērijā trešo nozīmīgāko ostu, un Krievijas imperators (1881–1894) Aleksandrs III 1890. gada 15. janvārī parakstīja pavēli par Libavas jūras cietokšņa celtniecību, un veicināja attīstību Tosmares ezera piekrastē, kur dienviddaļas purvainajā apvidū uz reljefa pacēluma pie tilta pāri Vērniekupītei bija “Vērnieku” mājas. Krievijas armijas Ģenerālštāba un Jūras kara flotes pavēlniecība iecerēja Libavā izveidot jūras un sauszemes cietoksni, lai izvietotu Baltijas jūras galveno floti, kas atradās Kronštatē. Projekta autors, ģenerālmajors, kara inženieris Ivans Alfrēds Mak-Donalds 1890. gada 19. janvārī sāka vadīt būvdarbus un modernizēt Libavas ostu. Jūras ministrijas pārvaldnieks, viceadmirālis Nikolajs Čihačevs 18. maijā Libavā svinīgi atklāja betona rūpnīcu. Pēterburgā Jūras un kara resoru augstākie ierēdņi 1892. gada 13. maijā speciālā apspriedē izskatīja Libavas nocietinājumu projektu un nedaudz mainīja struktūru: jūrā pie priekšostas ziemeļu vārtiem nolēma izveidot uzbēruma fortu, bet starp ezeriem – vēl vienu, papildinātu ar astoņām krasta baterijām, kuras apjoza ar ūdeni piepildīts aizsargkanāls. Izmainītais projekts 1892. gada 30. augustā guva visaugstāko apstiprinājumu. Karostas pilsētiņai izstrādāja projektu, un 1893. gada pavasarī pulkveža Dmitrija Bubnova (1854–1899) vadībā Baltijas jūras piekrastē uz ziemeļiem no pilsētas 375 metru platā joslā izcirta mežu. Smilšainajā klajumā līdz Tosmares ezera rietumkrastam iemērīja teritoriju militārai ostai un Karostas pilsētiņai, kuru uzbūvēja no 1893. līdz 1906. gadam. Mak-Donalds 1893. gada novembrī ziņoja, ka priekšostas būvniecība ir pabeigta. Pie Libavas–Grobiņas lielceļa atzara uz “Vērnieku” mājām Vērniekupītes austrumkrastā pirms tilta uzcēla Troņmantnieka paviljonu un ierīkoja atpūtas vietu. Ostas inženieri 1894. gada 4. janvārī nosprauda pilsētiņas pirmo rajonu – admiralitāti. Ģenerāļi uzskatīja, ka Libavai vairs nav būtiskas militāras nozīmes, tomēr Aleksandrs III 1894. gada maijā darbnīcu kompleksu un militāro ostu apstiprināja izbūvei, un pēc imperatora rīkojuma no 1894. līdz 1908. gadam pilsētas aizsardzībai izveidoja plašu nocietinājumu sistēmu. Slaidā lokā uz dienvidiem vajadzēja radīt ostas kanālu, taču zem smilšu slāņa cietās plātnes dēļ veica izmaiņas. Štāba kapteinis Nikolajs Korsakevičs saskaņoja darbību ar Jūras ministriju un nedaudz mainīja kanāla virzienu. Dokiem un darbnīcām (vēlāk kuģu remonta rūpnīca) izvēlējās būvvietu vairāk uz dienvidiem. Izveidoja kanālu un divus baseinus. Pēc imperatora nāves militārā osta 1894. gada 20. oktobrī ieguva nosaukumu – „Imperatora Aleksandra III osta”. Karostas kanālu izbūvēja līdz 1898. gada vasarai, bet celtniecības pirmās kārtas objektus – darbnīcas un cehus uzbūvēja 1900. gada sākumā, un jauno uzņēmumu 14. novembrī svinīgi nodeva ekspluatācijā. No Karostai iemērītās teritorijas ceļš veda austrumu virzienā pāri Vērniekupītei un pie “Vērniekiem” pieslēdzās Libavas–Grobiņas lielceļa atzaram. Pie krustcelēm Troņmantnieka birzes rietumpusē ap 1903. gadu bija ierīkots apbūves kvartāls ar četrām ielām. Zemesjoslā starp ceļu uz Grobiņu un Libavas–Romnu dzelzceļu izveidoja “Jaunās Pasaules” jeb “Jaunpasaules” mazstāvu dzīvojamo apbūvi. Cietokšņa izbūves vajadzībām pilsētas apkārtnē 1904.–1905. gadā iznīcināja daudzas zemnieku saimniecības. Piekrastes joslā starp Tosmares ezeru un jūru izveidoja Redana fortu, bet nocietinājumu sistēmas centrālajā daļā starp Liepājas un Tosmares ezeru atradās Ziemeļu, Vidus un Dienvidu forti, lai sargātu ceļu uz Grobiņu. No Tosmares ezera uz rietumiem daļēji pa bijušās noteces Melnupītes gultni izraka ap fortiem cietokšņa apvadkanālu, bet no Liepājas ezera uz ziemeļiem pa nocietinājumu iekšējo perimetru līdz vistālākai baterijai izveidoja ceļu (tagad 14. novembra bulvāris), kas sākās netālu no Libavas–Grobiņas lielceļa atzara uz “Vērnieku” mājām, no kurām Libavas cietokšņa austrumdaļā Tosmares ezera dienvidu piekrastē starp ceļu un Vērniekupīti pie Troņmantnieka birzes attīstīja apbūvi. Vidus un Dienvidu fortu apkaimē Libavas–Romnu un Libavas–Rīgas sliežu ceļu krustojumu šķērsoja Libavas–Grobiņas–Rīgas lielceļš, bet šaursliežu dzelzceļš veda uz Aizputi. Izveidojās komplicēts transporta mezgls, no kura dienvidu virzienā veda ceļa atzars. Pie nocietinājumiem starp Ziemeļu un Vidus fortu attīstīja dzīvojamo apbūvi, taču 1907. gada 27. jūnijā izdeva pavēli par cietokšņa statusa likvidāciju Libavai. Libavas cietoksni un jūras kara bāzi formāli likvidēja, aizsargbūves daļēji uzspridzināja. Pēc dzelzceļa līnijas Maskava–Vindava–Ribinska atklāšanas 1912. gadā modernizētā Vindavas osta ieguva pieslēgumu Krievijas impērijas sliežu ceļu tīklam, un Troņmantnieka birzes rietumpusē izbūvēts dzelzceļa atzars no Vindavas uz Libavu veidoja saikni ar Libavas–Rīgas dzelzceļa līniju, „Imperatora Aleksandra III ostu” un Libavas Tirdzniecības ostu. Birzes ziemeļdaļā pie ceļa un dzelzceļa krustojuma iedalīja mazstāvu apbūvei zemesgabalus un izveidoja ielas. Pēc Pirmā pasaules kara Latvijas Republikā aktuāla kļuva lētu mājokļu masveida būvniecība, un valstī kopš 1920. gada atbalstīja vienģimenes dzīvojamo māju celtniecību. Ikvienas pilsētas pašpārvaldei bija jārūpējas par ģenerālplāna izstrādāšanu. Zemkopības ministrijā izveidoja pilsētbūvniecības biroju apbūves projektu izstrādei, un pilsētu celtniecībā izvirzīja uzdevumu: atrisināt dzīvokļa jautājumu. Satversmes sapulce 1920. gada 16. septembrī pieņēma lēmumu „Par agrāro reformu Latvijas Republikā” un Agrārreformas likuma 1. daļu "Par Valsts zemes fonda nodibināšanu". Pilsētu apbūvei ierādīja jaunas zemes un kopš 1920. gada veicināja vienģimenes dzīvojamo māju celtniecību, 1922. gada 15. februārī pieņēma Latvijas Republikas Satversmi, bet 1923. gadā – vispārējus noteikumus par valsts, sabiedrisko un rūpniecības ēku projektu izstrādāšanu, lai Latvijā nodrošinātu racionālu un plānveida celtniecības politiku. Liepājā pēc cietokšņa likvidācijas zeme nocietinājumu izbūvei vairs nebija vajadzīga, un to iznomāja, lai zemnieki varētu iztikai turēt lopus. Uzsākot agrāro reformu, viņi lūdza atdot atsavināto zemi. Liepājā iecerēja paplašināt brīvostu un 1922. gadā sāka izstrādāt administratīvo robežu plānu, lai pilsētas teritorijā ietvertu Liepājas ezera ziemeļdaļu un austrumu piekrasti. Pilsētnieku iecienīto atpūtas vietu Troņmantinieka jeb Ķeizara birzi 1920.–1930. gados dēvēja par Aspāzijas Birzi, un ielu trasējumu un mazstāvu dzīvojamo apbūvi iecerēja papildināt, iedalot ēku būvniecībai zemesgabalus birzes dienviddaļā. Latvijas Republikā 1928. gada 22. martā pieņemtais „Pilsētu zemju likums” radīja nepieciešamību precīzi fiksēt pilsētu robežas. Ņemot vērā vietējos apstākļus, ikvienai pilsētai izstrādāja teritoriju funkcionālo zonējumu ar precīzu robežu aprakstu un būvnoteikumus, kurus regulāri papildināja un koriģēja, lai regulētu apbūvi un nodrošinātu plānveida pilsētbūvniecisko disciplīnu. Liepājas Ziemeļu priekšpilsētā 1933. gadā uzcēla cukurfabriku (arh. Kārlis Bikše; 1887–1955), un tās apkaimē būvēja vienģimeņu ēkas un attīstīja ielu tīklu. No cukurfabrikas austrumu virzienā veda Grīzupes iela, bet tai paralēlā Lēņu iela ziemeļpusē norobežoja Aspazijas birzes apbūves kvartālu, kura teritoriju ziemeļu–dienvidu virzienā šķērsoja Labraga un Ēdoles ielas. Aspazijas birzes ziemeļdaļā dzelzceļu krustoja 14. novembra iela, un tai piekļāvās mazstāvu apbūve, kuru attīstīja uz austrumiem ap Talsu ielu. Perspektīvai apbūvei un jaunu ielu izveidei izstrādātajā projektā mazstāvu ēkas izvietoja arī uz ziemeļiem no Grīzupes ielas un uz rietumiem no Vērniekupītes, Liepājas–Ventspils dzelzceļa abās pusēs un ap Alsungas un tai paralēlo Kuldīgas un Ploču ielu, kā arī ap Grīzupes ielai paralēlām Skrundas un Durbes ielām. Trīsstūrveida teritorijā starp Grīzupes, Kuldīgas un Vērgales ielām paredzēja ierīkot Tirgus laukumu. Jaunpasaules apbūves kvartālos Liepājas–Grobiņas lielceļa atzaru uz “Vērniekiem” kopš 1934. gada 20. septembra sauca par Sabiles ielu, to krustoja Abavas iela, bet noslēdza Rendas iela, no kuras celiņš veda dzelzceļa virzienā. Latvijas Republikā 1940. gada 17. jūnijā ienāca padomju karaspēks un 21. jūlijā atjaunoja padomju varu, bet 5. augustā Latviju iekļāva Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā. Uzsāka īpašumu nacionalizāciju.