Pirmajos pēckara gados Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pilsētās likvidēja kara sekas, atjaunoja un rekonstruēja rūpnīcas, komunālo saimniecību un transportu. Rīgā pie Latvijas PSR Ministru Padomes nodibināja Arhitektūras lietu pārvaldes Republikāniskās arhitektūras-plānošanas darbnīcas (1945), kur pilsētu plānojumam izstrādāja ģenerālplānus vai shēmas. Liepāja kļuva par rajona centru un republikas nozīmes pilsētu ar 84 000 iedzīvotājiem, un arhitekts Vitālijs Ivanovs (1909–1964) Liepājas apbūves attīstībai izstrādāja skices ar priekšlikumiem. Pilsētā kopš 1946. gada 19. janvāra nodrošināja autobusa un tramvaja satiksmi no Uzvaras laukuma līdz dzelzceļa pasažieru stacijai un Karostai. Tirdzniecības osta, rūpniecība un dzelzceļa mezgls veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu pilsētā, un Tosmarē, “Jaunajā Pasaulē”, Ziemeļu un Dienvidu priekšpilsētās 1946. gadā sāka iedalīt zemi individuālai apbūvei. Liepājā atbalstīja piedāvāto sociāli-ekonomisko specializāciju, jaunas šķirošanas stacijas izbūvi aiz pilsētas robežām dzelzceļa stacijas “Ālande” apkaimē un teritoriju izvietojumu ražošanas, noliktavu un dzīvojamai apbūvei, bet par pilsētveidojošo faktoru akceptēja rūpniecību un transportu. Teritoriālai attīstībai paredzēja Tosmari, piepilsētas zemi ziemeļaustrumos un Tosmares ezera rietumu un ziemeļu piekrastē. Sanitāru apsvērumu dēļ paredzēja mainīt gaļaskombināta un veterinārās klīnikas izvietojumu. „Liepājas celtniecības kompleksajā shēmā 1946.–1950. gadam” mazstāvu dzīvojamo ēku apbūve rādīta uz ziemeļrietumiem no Alsungas ielas, Liepājas–Rīgas dzelzceļa abās pusēs, uz rietumiem no “Jaunpasaules” un Liepājas ezera ziemeļrietumu piekrastē. Pirmajos pēckara gados padomju iestāžu un armijas pārvaldībā nonāca nozīmīgi kultūras, ārstniecības, ražošanas un transporta objekti – dzelzceļš, ostas, sabiedriskais transports, bet dzīvojamā fonda atjaunošana un celtniecība atpalika no rūpniecības un transporta attīstības. Liepājas pilsētas pašvaldība pieņēma lēmumu un pilsētu kopš 1950. gada augusta pasludināja par slēgtu. Iedzīvotāju skaitu mehāniski palielināja padomju armijas demobilizēto karavīru ierašanās. Tirdzniecības ostu iecerēja izmantot militārām vajadzībām, tādēļ saimniecisko darbību izbeidza, bet to atkal atsāka 1956. gadā. Grīzupes ielā uzcēla dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu, kas veicināja celtniecības industrializāciju, ražotņu un dzīvokļu būvniecību. Silikātķieģeļu rūpnīca darbu sāka 1959. gadā, tādēļ ap 1960. gadu izvērsa masveida būvniecību. Liepājā ieviesa pierobežas režīmu: iebraukšanai pilsētā bija nepieciešama atļauja. Arhitekte Irēna Rubauska (dz. 1930) izstrādāja Liepājas centra detālplānojumu, kur paplašināja pilsētas centru, mainot tā robežu, un paredzēja dzīvojamo kvartālu rekonstrukciju, bet Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts 1966. gadā izstrādāja celtniecības industrializācijai atbilstošu Liepājas ģenerālplānu, kuru 1967. gadā apstiprināja Latvijas PSR Ministru Padome. Ģenerālplānā noteica Liepājas centra teritoriju un funkcionālās zonas, bet par perspektīvās apbūves elementu uzskatīja 21 000 iedzīvotāju paredzēto “Zaļās Birzes” dzīvojamo rajonu rūpniecības zonas austrumpusē, lai pilsētā līdzsvarotu apdzīvotību, vienmērīgi attīstītu apkalpojošo transportu un veicinātu Grobiņas izaugsmi. Ziemeļu priekšpilsētā (līdz 1932. gada 28. decembrim Velnciems) ap 1969. gadu vairs nebija lielas, neapbūvētas platības jaunas apbūves projektēšanai, tādēļ izvērtēja iespējas celt daudzstāvu dzīvojamos namus Ziemeļu priekšpilsētā un “Zaļajā Birzī”, daļēji nojaucot privātēkas. Valsts teritoriālais rūpniecības uzņēmumu projektēšanas institūts ,,Rūpnīcprojekts" (Latgiproprom) 1970. gadā izstrādāja priekšlikumus industriālās apbūves sakārtošanai Liepājā, lai “Zaļās Birzes” dzīvojamā rajona būvniecības dēļ nevajadzētu mainīt jauno rūpniecības zonu. Uz ziemeļiem no Grīzupes ielas projektēja būvindustrijas uzņēmumus, bet uz dienvidiem – dzīvojamo zonu. Projektējamai trīsstūrveida teritorijai ziemeļrietumu pusē piekļāvās atpūtas zona pie Tosmares ezera, mežu masīvi un dzelzceļš Liepāja–Ventspils, austrumos bija pilsētas robeža un piepilsētas meži, dienvidos – augstsprieguma elektrolīnijas koridors, dzelzceļš Liepāja–Jelgava–Rīga un automaģistrāle Liepāja–Grobiņa–Rīga. Komplicētais dzelzceļa mezgls un šķirošanas stacijas būvniecība apgrūtināja automaģistrāles izveidi, un būvdarbu laikā aizbēra kanāla dienviddaļu, radot noslēgtu tilpni, kuras ūdenslīmeni noteica paaugstinātais gruntsūdens līmenis, atmosfēras nokrišņu daudzums un ar kanāla ziemeļdaļu saistītais Tosmares ezers. Kanāla austrumpusē applūda ganības un zemes lauksaimniecībai. Liepājas galvenais arhitekts izdeva Arhitektūras–plānošanas uzdevumu, lai izstrādātu risinājumu inženiertīklu izbūvei un sliežu pievedceļiem uz rūpniecības rajonu, kura rietumu un dienvidu pusē atradās mazstāvu dzīvojamās ēkas. Pazeminot gruntsūdens līmeni, lai tas nepārsniegtu ūdenslīmeni ezerā, likvidējot aizbērumus cietokšņa kanālā un atjaunojot drenāžu, varētu atrisināt inženiertīklu un ēku pamatu izveides problēmas un mazināt apkārtnes pārpurvošanos, ko ietekmēja arī “Liepājas Cukurfabrikas” darbība. Ainaviski neizteiksmīgā Tosmares ezera apvidū un jūras tuvumā dzīvojamās apbūves attīstību 1973.–1990. gadā saistīja ar rūpnīcas “Sarkanais Metalurgs” izaugsmi un kombināta “Lauma” būvniecību 1976.–1980. gadā. Irēna Rubauska dzīvojamā rajona “Zaļā Birze” detālplānojumā (1973) lapkoku audzes ielokā rādīja piecus daudzstāvu dzīvojamo namu mikrorajonus 5000–7000 iedzīvotājiem katrā, saistot mikrorajonu sabiedriskos centrus vienotā kompleksā ar daudzstāvu dzīvojamām struktūrām pie maģistrālām ielām un funkcionāli nozīmīgiem gājēju celiņiem, kas nodrošināja pieejamību sabiedriskā transporta satiksmei uz pilsētas centru. Otrajā mikrorajonā saglabāja privātēkas, daļēji saudzējot dzīvojamās ēkas starp sliežu ceļiem un kanālu, bet ar mazstāvu dzīvojamām ēkām papildināja Tankistu, Skrundas un Durbes ielu apbūvi. Plānojumu ietekmēja 20. gs. sākumā radītās aizsargbūves un cietokšņa kanāls, kas ziemeļrietumos bija savienots ar jūru, bet dienvidos – ar Ālandi un Liepājas ezeru. Ēku izvietojumā ņēma vērā vietējos dabas apstākļus un ainavu. Lejpus Skrundas ielai piecu līdz deviņu stāvu dzīvojamos namus izkārtoja atsevišķās grupās, saudzējot privātēku pudurus. Būvniecību iecerēja organizēt pakāpeniski trīs etapos. Pirmajā etapā līdz 1980. gadam vajadzēja īstenot daudzstāvu un individuālo apbūvi, veikt pirmā un otrā mikrorajona rekonstrukciju. Pirmā mikrorajona apbūves akcentam izmantoja deviņstāvu dzīvojamās ēkas Grīzupes un Cīravas ielās. Dzīvojamā rajona ziemeļdaļa bija piemērota gaļaskombinātam un komunālās, rūpniecības un noliktavu zonai, vistālāk uz ziemeļiem ierīkoja sašķidrinātās gāzes noliktavu. Pirmajā etapā būvējamie objekti radīja nepieciešamību risināt dzelzceļa mezglu. Otrajā etapā no 1980. līdz 1990. gadam dzīvojamā rajona centrālajā daļā trešā un ceturtā mikrorajona apbūvei izmantoja piecu, deviņu un divpadsmit stāvu 104. sērijas ēkas, bet trešajā, ceturtajā un piektajā mikrorajonā izvietoja skolu 1070 skolēniem, bērnudārzu 280 bērniem un citus apkalpes objektus. Paredzēja labiekārtot ozolu birzi un izveidot dabai pieskaņotu dzīvojamā rajona sabiedrisko centru, cietokšņa aizsargkanāla abos krastos izkārtojot ūdensbaseinus, skvērus gājējiem, kultūras, izglītības un sporta iestādes. Kanālā uz salas aizsargbūvju vietā, kur ir izteikts reljefs, iecerēja ierīkot estrādi koncertiem un kino lektoriju, izveidot memoriālu parku-muzeju. Apkalpes zonu ar viena, divu un trīs stāvu tirdzniecības, administratīvajām un sadzīves pakalpojumu ēkām paredzēja izveidot Grīzupes ielas abās pusēs, kur transporta komunikāciju dalījums līmeņos nodrošinātu gājēju kustību, autostāvvietas un piebrauktuves sabiedriskajam transportam. Sabiedriskā centra būvapjoma kontrastam Grīzupes ielā iecerēja uzcelt deviņu un divpadsmit stāvu dzīvojamos namus un arhitektoniski noslēgt maģistrāli ar sešpadsmitstāvu administratīvo ēku un pilsētas nozīmes slimnīcas augstceltni, bet mežaparka nomalē paredzēja uzbūvēt specializētas un zinātniski pētnieciskas mācību iestādes – profesionāli tehnisko un veterināro mācību iestādi. Trešajā etapā ap 2000. gadu dzīvojamā kompleksa būvniecība bija jānoslēdz. Ģenerālplānā rezervēja teritoriju Zaļās Birzs apbūves attīstībai.