Baltijas jūras piekrastē baltu apdzīvotās zemes jau senatnē apmeklēja kaimiņtautu pārstāvji, un būvniecības tradīcijas attīstījās dažādu kultūru mijiedarbē. Vietējo iedzīvotāju koka būves pilskalnos aizstāja svešinieku celtie mūra cietokšņi, un to apkaimē attīstījās pilsētveida apmetnes ar tirgotāju un amatnieku mājokļiem. Dibināja pirmās pilsētas, kur mazstāvu apbūves lielāko daļu aizņēma lauku videi raksturīgas dzīvojamās koka ēkas, pakāpeniski pielāgotas pilsētas plānojuma prasībām. Koka celtnes 18. gadsimta otrajā pusē ieguva monumentālu veidolu, bet apbūve Latvijas etnogrāfiskajos novados Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē – arhitektonisko formu savdabību, kuras izteiksmību noteica mērogs un telpisko struktūru attiecības. Mazpilsētu apbūve lieliski iekļāvās dabas ainavā: tai identitāti piešķīra reljefs, ūdenstilpnes un zaļumi. Pilsētvides apbūvi 19. gadsimtā papildināja funkcionāli daudzveidīgas sabiedriskas ēkas. Dabas un cilvēku aktivitāšu mijiedarbē Latvijas reģionu pilsētās daudzu gadsimtu gaitā tika radīta kvalitatīva arhitektoniskā telpa, kas pauž vietējo ļaužu attieksmi pret mākslu un arhitektūru, kam ilgajā attīstības gaitā ir izveidojusies sev raksturīga valoda – vispārzināmu zīmju un simbolu attiecību sistēma radošās izpausmes dziļākās būtības atspoguļošanai. Arhitektūrā vēstījums nekad nav neitrāls – tam piemīt intriga. Meklējot harmoniju jaunās un vēsturiskās apbūves mijiedarbē, caur kustību, attīstību un pretrunām uzskatāmi izpaužas arhitektonisko formu dialektika. Dinamiski mainīgajā un informācijas pārbagātajā pasaulē apjomīgo telpisko struktūru proporcijas un mērogs pilnībā pakļaujas ekonomikas prasībām, bet notikumus un parādības ikviens no mums vērtē saskaņā ar savām zināšanām un priekšstatiem par telpu un laiku. Personības izaugsmei ir nepieciešama konkrēta un daudzveidīga vide, kur, paužot aktīvu attieksmi pret apkārtni, cilvēks spētu dzīves pieredzes un informācijas mijiedarbē izkopt viņam piemītošās radošās spējas. Atjaunotās Latvijas Republikas reģionālajā arhitektūrā telpisko formu attiecības uztveramas ainaviskā un arhitektoniskā kontekstā. Reģionu pilsētās daudzveidīgo arhitektonisko formu radītajā vidē atklāta telpa mijas ar slēgtu vai daļēji slēgtu telpu, un par zīmolu ir kļuvusi dabas un arhitektonisko formu sintēze, kas veicina oriģinālu telpisko kompozīciju un plānojuma attīstību. Informatīvi visietilpīgākās un emocionāli visaktīvākās telpiskās vides sastāvdaļas ir siluets un būvapjoma strukturālā uzbūve, kas ļauj vieglāk uztvert celtnes telpisko formu. Latgalē dabas un apbūves harmonija rosina meklēt mākslinieciski inovatīvus risinājumus kultūrvides bagātināšanai. Rēzeknes pilsētas centrā līdzās latgaļu pilskalnam ar Livonijas laika pilsdrupām ir uzcelts Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centra „Zeimuļs” apbūves komplekss, kura zemāko būvapjomu jumta formas pieskaņotas pilskalna reljefam, bet ar apkārtnes apbūvi kontrastē korpusi, kas atgādina skulptūras, kuru silueti ir nolasāmi uz dabas ainavas un debesu fona. Būvobjekta plastiskā uzbūve spilgti atklājas telpiskās struktūras gaismēnu spēlē, neviendabīgumā un dinamikā, sniedzot semantisku vēstījumu ikvienam no mums. Darba mērķis: analizēt senās un mūsdienu reģionālās arhitektūras mijiedarbi Rēzeknē, izmantojot objektu apsekošanu dabā, fotofiksācijas un grafiskos materiālus.