Klimata pārmaiņas ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem jautājumiem. Ir daļa sabiedrības, kas uzskata, ka tās ir cilvēku ekonomiskās darbības rezultātā radušās pārmaiņas, savukārt otra daļa pamatojas uz to, ka miljonu gadu laikā Zemes atmosfēras temperatūra cikliski ir mainījusies. Lai uz kuru pusi nosvērtos taisnības svari, pēdējās desmitgadēs arvien aktīvāk tiek domāts par klimata pārmaiņām un ietekmes uz vidi samazināšanas iespējām. Viens no veidiem, kā mazināt ietekmi uz vidi, ir pāreja no fosilo uz atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanu, kas nozīmīgi samazinātu siltumnīcefektu izraisošo gāzu apjomu atmosfērā. Atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana ļoti veiksmīgi sasaucas ar Eiropas Savienības definētajiem mērķiem nākamajām desmitgadēm. Viens no Eiropas Savienības (ES) galvenajiem mērķiem ir siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšana. Katra no dalībvalstīm apņēmusies samazināt SEG emisijas tā, lai sasniegtu noteiktas mērķa līmeņatzīmes 2020. un 2030. gadā. “Enerģētikas stratēģija 2020” nosaka, ka primārās enerģijas patēriņu nepieciešams samazināt par 20 % (salīdzinot ar prognozēto attīstības tendenci), atjaunojamo energoresursu daļai no kopējā enerģijas patēriņa būtu jāpieaug par 20 %, un SEG emisijas jāsamazina par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Eiropas Savienība ir definējusi mērķus saistībā ar atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanu gala patēriņā, minot konkrētus mērķa lielumus. Darba autore uzskata, ka, lai atjaunojamo energoresursu ieviešana atbilstu direktīvā noteiktajiem mērķiem, tai ir jābūt ilgtspējīgai. Ar ilgtspējību saprot faktorus, kas ir saistīti ar ekonomiku, inovācijām, klimata un vides draudzīgumu un klimata pārmaiņu mazināšanu. Pamatojoties uz ilgtspējības faktoriem, autore promocijas darbā izvirza četrus aspektus, parādot, ka atjaunojamo energoresursu izvēle nav vienpusīga, bet ir saistīta un novērtēta no dažādiem aspektiem.