Kultūrvēsturiskā mantojuma apdraudējums, t.sk. senvietu izpostīšana, senlietu nelikumīga iegūšana, izvešana un tirdzniecība noved pie arheoloģiskā mantojuma noplicināšanas. Šie draudi tiek bieži apskatīti no krimināltiesiskā un mantojuma zaudējumu viedokļa, ne vienmēr pievēršot pietiekošu uzmanību sociāli ekonomiskām sekām. Pētnieciskajā literatūrā saistībā ar arheoloģiskā mantojuma apdraudējumu un tā sekām visbiežāk tiek apskatīta situācija ārpus Eiropas Baltijas reģiona un Latvijas. Lai gan pēdējos gados ir vērojama situācijas uzlabošanās, pieejamā statistiskā informācija par kriminālprocesiem saistībā ar arheoloģisko senlietu nelikumīgu iegūšanu Latvijā un Latvijas izcelsmes arheoloģisko senlietu nelikumīgu tirdzniecību, tomēr ļauj izdarīt pieņēmumu, ka arheoloģiskā mantojuma apdraudējums valstī joprojām pastāv. Minētās sociāli ekonomiskās sekas attiecas gan uz vietējās kopienas un reģiona attīstības šķēršļiem no kultūras tūrisma, ekonomisko aktivitāšu, investīciju, publisko ieņēmumu, zinātniski-pētnieciskā potenciāla, muzeju darbības viedokļa, gan uz zaudējumiem no kultūras, estētikas un pašu vēstures izzināšanas iespēju viedokļa, gan arī no kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas nākamajām paaudzēm viedokļa. Ņemot vērā Latvijas lielumu no teritorijas un iedzīvotāju skaita viedokļa, vietējās un reģionālās sociāli ekonomiskās attīstības traucējumi var būtiski ietekmēt arī nacionālo attīstību.