Līdz 2030. gadam Eiropas Savienībā (ES) ir jānodrošina 32,5 % enerģijas patēriņa samazinājums pret 2007. gada bāzes scenārija projekciju. Latvijā laika periodā no 2021. līdz 2030. gadam ir paredzēts sasniegt vismaz 73,7 PJ vai 20,5 TWh kumulatīvo energoefektivitātes ietaupījumu, vislielāko enerģijas ietaupījumu īpatsvaru sasniedzot apstrādes rūpniecības sektorā. 2019. gada 11. decembrī Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar vēl tālejošākiem ES klimata mērķiem, publicējot Eiropas zaļo kursu (European Green Deal). Mērķis ir līdz 2050. gadam sasniegt ES klimata neitralitāti, kas nav iespējama bez rūpniecības nozares tūlītējas būtiskas iesaistes, vienlaikus atzīstot iespējamos konkurētspējas riskus ar globālajiem spēlētājiem no valstīm un reģioniem, kur klimata mērķu ambīciju līmenis ievērojami atpaliek no ES. Zīmīgi, ka Eiropas zaļais kurss nepiedāvā mazināt rūpniecības konkurētnespējas riskus ar subsīdiju vai nodokļu atlaižu palīdzību, bet uzsver tieši energoefektivitātes politikas lomas nozīmi energoietilpīgajās nozarēs kā vienu no, ja ne vienīgo, ilgtspējīgo risinājumu globālās konkurētspēja saglabāšanai. Darba mērķis ir analizēt Latvijas energoefektivitātes un enerģētikas politiku attiecībā pret apstrādes rūpniecību, novērtējot esošās politikas ietekmi uz energoefektivitāti un oglekļa dioksīda (CO2) emisiju samazinājumu pārejā uz Eiropas zaļajā kursā noteikto klimata neitralitāti, un sniegt rekomendācijas turpmākiem politikas instrumentiem. Analīze ietver Latvijas rūpniecības enerģijas intensitātes salīdzinājumu ar citām ES valstīm, kā arī Latvijas apstrādes rūpniecības būtisko nozaru energoefektivitātes tehniskā potenciāla novērtējumu, izmantojot rūpniecisko energoauditu datus un statistiskās datu apstrādes metodes, un salīdzinot tos ar citu pētījumu rezultātiem, novērtējot iespējami neatklāto energoefektivitātes un CO2 emisiju samazinājumu potenciālu vadošajās Latvijas rūpniecības nozarēs. Promocijas darbs veidots kā publikāciju kopa, kurā apvienotas daļas no doktorantūras studiju laikā rakstītām zinātniskajām publikācijām. Ievadā ir atspoguļoti darba mērķi un uzdevumi, kā arī īss zinātniskās un praktiskās nozīmes apraksts. Pirmajā nodaļā apskatīta esošā energoefektivitātes politika, tās izvirzītie mērķi, kā arī apskatīti līdzīgu politiku pētnieciskie rezultāti. Otrajā nodaļā ir sniegta Latvijas rūpniecības sektoru analīze, to energointensitāte un CO2 emisiju intensitāte. Trešajā nodaļā ir pētīta energoietilpīgo rūpniecības uzņēmumu atbalsta politikas ietekme uz energoefektivitātes pasākumiem, izmantojot sistēmdinamikas modelēšanu, kā arī veikts šo atbalsta pasākumu kvantitatīvais novērtējums. Ceturtajā nodaļā ir veikta rūpniecisko energoauditu datu salīdzinošā analīze vadošajās rūpniecības nozarēs un energoefektivitātes neatklātā potenciāla novērtēšana. Piektajā nodaļā veikta Latvijas energoefektivitātes mērķu analīze rūpniecībai, ievērojot rūpniecības energointensitātes vēsturiskos un mērķa datus un interpretējot nepieciešamo trajektoriju kontekstā ar Eiropas zaļo kursu. Visbeidzot tiek sniegti secinājumi un rekomendācijas turpmākiem politikas instrumentiem. Darbs balstīts 8 zinātniskās publikācijās un aprobēts 5 zinātniskajās konferencēs.