Līdz šim zinātnieki ar ledu saistītos pētījumos nedefinē pilnvērtīgi apstākļus kādos norisinās eksperiments, lielākoties ņemot vērā tikai ledus temperatūru, kā eksperimentu apstākļus raksturojošo parametru [1–4]. Taču norādot tikai ledus temperatūru un, neņemot vērā citus parametrus, kā gaisa mitrumu un gaisa temperatūru, kas ietekmē robežslāņa uz ledus biezumu un attiecīgi objekta slīdēšanas īpašības [5], rodas neizskaidrojami eksperimentu rezultāti un zūd salīdzināšanas iespējas starp dažādu autoru darbiem. Rezultātā, ja tiek pētītas, piemēram, objekta slīdošās virsmas tekstūras izmaiņas, var rasties būtiski atšķirīgi rezultāti ar dažādām pētījumu metodēm pie it kā līdzīgiem, nepietiekami definētiem, eksperimentu uzstādījumiem. Pa liela izmēra slīpo plakni, tika veikti 14 eksperimenti, izmantojot skeletonu, kā eksperimentālo objektu, atšķirīgās dienās un salīdzināts kopējais slīdēšanas laiks 24 metru garā posmā. Rezultāti tika analizēti kā neatkarīgu parametru – gaisa mitruma, gaisa temperatūras un ledus temperatūras ietekme uz kopējo slīdēšanas laiku, kā arī kā 3 parametru savstarpējā mijiedarbība uz kopējo slīdēšanas laiku (skat. 1. att.). No iegūtajiem datiem, visnenozīmīgākā sakarība tika novērota starp ledus temperatūru un slīdēšanas laiku. Ja tiek apskatīta iegūto rezultātu mijiedarbība (skat. 1.att.), ātrākais slīdēšanas laiks tika iegūts pie potenciāli jauktās berzes režīma (autoru darbos tiek uzskatīts kā optimālie slīdēšanas apstākļi [5,6]), palielinoties gaisa un ledus temperatūrai slīdēšanas laiks nedaudz palielinājās, taču temperatūrai un gaisa mitrumam krītoties, slīdēšanas laiks palielinājās ievērojami.