Mālpils muiža ir pazīstama plašākai sabiedrībai kā populāra sabiedrisku norišu un ceļotāju atpūtas vieta. . Starp Latvijas atjaunoto muižu centriem Mālpils izceļas ar gaumīgu un kvalitatīvi sakoptu vidi, kā arī vērienīgu apbūves un parka ansambli, kurā dominē skaisti atjaunota kungu māja. Raksts veltīt kādai būvei, kas novietota aiz galvenās ēkas dienvidu pusē un pagaidām neizraisa īpašu interesi. Tā ir Mālpils muižas oranžērija, literatūrā saukta arī par “Dārza māju”, kas vēl gaida savu atjaunošanu. Ēka pamatoti iekļauta Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā kā viena no muižas apbūves vērtīgākajām daļām. Ēka sastāv no divām daļām. Ziemeļu pusē esošā mūra daļa, kas vērsta pret kungu māju, dārzu un dīķi, ir oranžērija, bet pret dienvidiem vērsta apjomīga stiklota būve - siltumnīca. Ziņas par Mālpils muižas pirmsākumiem var izsekot līdz 14. gadsimta otrai pusei, kad celta Livonijas ordeņa mūra pils. Jauns saimnieciskais centrs pašreizējā vietā veidojās 18. gadsimtā. Muižas uzplaukums aizsākās pēc 1760. gada. Nozīmīgs ir kāds 18. gadsimta nogales zīmējums, kurā attēlota Mālpils muižas apbūve no ziemeļu puses. Zīmējumā aptuveni pašreizējās Dārza mājas vietā ir kāda klēts ar arkādi galvenajā fasādē. Dārza mājas būvvēstures aizsākumi ir ievērojami jaunāki - 19. gadsimta vidū. 1859. gadā zīmēta muižas zemju karte kopā ar ēku sarakstu. Šis plāns ir senākais dokuments, kurā attēlota Dārza māja pašreizējā apjomā. Kamēr nav precīzāku avotu, tas ļauj pieņemt, ka Dārza māja celta laikā starp 1849. un 1859. gadu. 20. gadsimta sākumā pie muižas bija divi augļu dārzi – lejas dārzs un augšas dārzs ar 215 augļu kokiem un ziedu audzētavu, kas 20. gadsimta sākumā tā varēja būt ierīkota Dārza mājas siltumnīcā un uz tās terases. Mālpils muižas dārznieks no 1896. gada bijis Miķelis Valkīrs, kurš piedalījās dažādās dārzniecības izstādēs, iegūstot godalgas par paša audzētiem persikiem un aprikozēm. 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā Mālpils muižas ēku vēsture saistīta ar pazīstamo Cēsu būvmeistaru Jāni Meņģeli (1829.–1903.) un viņa dzimtu. Kāds Zīversa īpašumā esošās Kārļu muižas siltumnīcas pārbūves zīmējums, kas apstiprināts ar zīmogu “J. K. Mengel. Wenden” un datēts ar 1888. gadu. (11,12 ) Nav skaidrs, vai un cik daudz J. Meņģelis adaptējis tolaik pastāvošus siltumnīcu tipveida risinājumus, bet projekts ir vistuvākais analogs Mālpils oranžērijas dienvidu pusē bijušai siltumnīcai. Ticami, ka pārveidojumi notikuši 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs, un varam tikai izteikt hipotēzi, ka arī Mālpilī, līdzīgi kā Kārļu muižā, siltumnīcas atjaunošanā vai pārbūvē piedalījies Jānis Meņģelis. 1905. gadā, kad nodega Mālpils muižas lielā dzīvojamā māja, oranžērija nav cietusi. 1918. gadā sakarā ar atlīdzības pieprasījumu sastādīts muižas ēku saraksts, to funkcija un stāvoklis. Pirmo reizi dokumentāli minēts, ka Dārza mājā ir dzīvojamās telpas („Gartenhaus - Wohnhaus”) un siltumnīca („Treibhaus”). Agrārreformas laikā 1924. gadā īpašniecei atstāja divas dzīvojamās ēkas – bijušo pārvaldnieka māju un Dārza māju (ar 2 istabām, kur oranžērijas ziemeļaustrumu spārnā dzīvoja dārznieks). 1949. gadā vietā bijušajā kungu mājā tika atvērts Hidromeliorācijas tehnikums, kas darbojās līdz 1965. gadam. Dārza māju pārbūvēja, ierīkojot audzēkņu guļamistabas (kopmītni). Centrālo zāli sadalīja 2 stāvos. Līdz ar to fasādē parādes durvju ailas aizmūrēja, to vietā iebūvējot 4 logus. 1987. gadā Dārza mājā uzsāka restaurācijas darbus pēc arhitekta I. Stukmaņa projekta. Kopš 1990. gadiem līdz 2004. gadam ēka faktiski bija pamestā stāvoklī un šajā īsajā laika periodā neatgriezeniski gāja bojā daļa no vairāk kā 150 gadus senajām jumta konstrukcijām, Ēka arhitektoniski sastāv no divām daļām. Pret Z pusi pavērsta reprezentatīva fasāde un telpas, ko izmantoja kā oranžēriju, un vēlāk daļēji apdzīvošanai. D pusē ir bijušas tikai stiklotas siltumnīcas. Galvenās fasādes akcents ir centrālā daļa ar lēzenu frontonu un trīs ailu portālu un ieeju. Augstas un platas durvis domātas ērtai augu pārvietošanai. Ieejas ailas ietver portāls, kura tektonisko shēmu veido 4 pilastri un antablements. Virs antablementa ir spēcīgi izvirzīta dzega, uz kuras novietotas četras akmens (iespējams, porfīra?) vāzes. Vēl augstāk ir frontons, virs kura slīpnēm ir nelielas atikas. Historisma stilistisko virzienu ietvaros fasāžu dekorēšana ar antīkas formas vāzēm raksturīga t. s. Berlīnes skolas vēlīnā klasicisma paraugiem. Mālpils muižas Dārza mājas siltumnīca sastāv no 3 daļām, kur vidējā ir bijusi augstāka – vienā kores līmenī ar oranžērijas jumtu. Siltumnīca ir senākā šādas funkcijas ēka Latvijā, kam vēl saglabājušās reflektējošās balti apmestās fona sienas ar izliektu pāreju griestu daļā. Literatūrā tāda konstrukcija tiek dēvēta par „gulbja kaklu” un redzams jau 18. gadsimta paraugos. „Gulbja kakls” domāts saules gaismas atstarošanai un gaisa masu siltuma koncertēšanai virs augiem. Stiklotās sienas nojauktas 20. gadsimta vidū. Oranžērijas 1. stāva plānojums ir simetrisks ar centrālo funkcionālo mezglu – lielo zāli, kurai katrā pusē ir mazākas telpas, kas aizmugurē (gar garensienu) daļēji apvienotas ar apkalpojošu gaiteni. Mālpils ēka pieder pie to oranžēriju tipa, kam ir nepārprotama reprezentācijas funkcija. Tādēļ nav nejauši, ka tā bijusi tieši dekoratīvi noformētajā centrālajā zālē. Mālpils muižas t. s. Dārza māja celta 1850. gados, iespējams, pēc tam, kad 1856. gadā muižā sāka saimniekot jaunais Aleksandrs fon Grote, kurš, visticamāk, bija dārza ēkas jaunbūves iniciators. Dārza māja ir unikāls Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma piemineklis, kurā uzskatāmi apvienotas funkcionāli līdzīgas, bet pēc nozīmes atšķirīgas daļas – siltumnīca un oranžērija. Tiešas analoģijas Mālpils muižas oranžērijai pagaidām nav izdevies atrast. Daudzi motīvi kā dzegas, sandriki virs logiem, rizalīts ar pilastriem u. c. elementi atrodami stilistiski līdzīgās 19. gadsimta vidus ēkās. Jūtams, ka Mālpils oranžērijas projektētājs fasāžu risinājumā ietekmējies no t. s. „Berlīnes skolas vēlīnā klasicisma“, kas attīstījās 19. gadsimta pirmajā pusē Vācijā, un tam raksturīgas samērā vienkārši, ģeometriski skaidri apjomi, saplūstot neorenesanses un vēlīnā klasicisma formām. Spilgtākie šī virziena izveidotāji ir vācu arhitekti Šinkels un Ludvigs Perziuss (Friedrich Ludwig Persius, 1803–1845). Jaunā oranžērija tobrīd uzskatāma par sava veida stilistisku avangardu, vēl pirms Rīgas jaunā vācu teātra (operas) būves (1863). Diemžēl pagaidām nav zināms tobrīd modernās ēkas projekta autors. Mālpils muižas Dārza mājas arhitektūrai līdz šim ir veltīts pārāk maz uzmanības. Tā ir labi zināma tikai šauram speciālistu lokam, bet ēka pelnījusi pilnvērtīgu atgriešanos Latvijas kultūras mantojuma rindās gan kā harmonisks Mālpils muižas apbūves un dārza ansambļa papildinājums, gan kā arhitektoniski unikāla ēka pārējo Latvijas un Baltijas muižu oranžēriju vidū.