Mūsdienās Latvijā savā sākotnējā vietā ir apskatāmi tikai daži erkeri, kas ir senāki par 19. gadsimta vēsturisko formu citātu valodā bagāto historisma laiku. Rīgas pils priekšpils ziemeļrietumu stūrī saglabājies 17. gadsimta vidū būvēts erkers – vienīgā tik sena šāda būve Latvijā, kas mākslinieciskās kvalitātes ziņā ir vērā ņemama analoģija citiem Ziemeļeiropas manierisma un baroka laika paraugiem. Īpašu nozīmi Latvijas arhitektūras un mākslas vēsturē erkeram piešķir tā fasādēs esošie dekoratīvie ciļņi. Šī raksta mērķis ir apkopot līdzšinējo informāciju, ieviešot izmaiņas, kas izriet no jaunāko pētījumu rezultātiem, proti, precizēt, cik daudz un kas saglabājies no sākotnējās erkera būves, analizēt erkera arhitektoniski māksliniecisko nozīmi Rīgas 17. gadsimta arhitektūras kontekstā, un, papildināt zināmo būvvēsturi ar jauniem faktiem. Rīgas pils erkera sienas veido akmens karkasa konstrukcija, kurā starp statņiem un profilētajām horizontālajām dzegām zem logailām veidots sienu aizpildījums ar dekoratīvi apstrādātām plāksnēm. Katrā stāvā ir atsevišķa neliela plānā oktagonāla telpa ar durvīm uz korpusa istabām. Erkera logailas sākotnēji bija divreiz augstākas par pašreiz redzamajām. Akmens sienas interjerā bija dublētas ar pildrežģa konstrukciju. Rīgas pils erkers ir vairākkārtēji nonācis vēstures pētnieku interešu lokā. Tomēr pētījumi ir izkliedēti hronoloģiski ilgā laikā un lielākoties bez savstarpējas korelācijas. Mākslas zinātnieku interesi saista erkera fasāžu ciļņi – izteiksmīgi baroka laika mākslas artefakti saistībā ar to izcelsmi. 16. gadsimta otrajā pusē abus priekšpils ziemeļrietumu daļas korpusus pārbūvēja poļu vietvalža pārvaldes iestādēm un dzīvoklim. 17. gadsimta otrajā ceturksnī arī zviedri savas pārvaldes galveno mītni iekārtoja minētajos priekšpils korpusos. Tomēr rezidences iekārtošanas darbi nenotika strauji, jo paralēli tika veikti apjomīgi pils nocietinājumu sistēmas uzlabojumi. Ap 17. gadsimta vidu zviedru ģenerālgubernatora rezidences ierīkošana bija pabeigta. Ar portāliem bija noformētas vairākas ieejas, un kā izteiksmīgs fasāžu dekora elements bija erkers. Spriežot pēc gadskaitļa uz diviem ciļņiem, erkera elementu izgatavošana pabeigta 1649. gadā, un jādomā, tajā pašā laikā arī iebūvēts priekšpils korpusu stūrī. Tas sakrīt ar laiku, kad Zviedrijā valda Gustava Ādolfa (Gustav II Adolf, 1594–1632) meita karaliene Kristīne (Christina, 1626–1689). Rīgas pils erkeram ir divi stāvi, poligonāla sešstūra forma un barokāls divpakāpju torņveida jumtiņš. Fasādes sastāv no 5 plaknēm, kuru kompozīciju veido vertikāli elementi un horizontālas starpdzegas ar kopskaitā 20 dekoratīvo ciļņu joslām, kas sākotnēji bija izgatavoti no Gotlandes smilšakmens. Ciļņu saturiskais vēstījums ir kārtots divos līmeņos. Šobrīd pils erkerā ir 20. gadsimta sešdesmitajos gados Sāmsalas dolomīta darinātas ciļņu kopijas. Ir nostiprinājies pieņēmums, ka Rīgas pils erkera ciļņu autors ir stuka meistars no Meklenburgas Daniels Ankermans (Daniel Anckermann, 1590 – 1665). Ir pieņēmumi par viņa darbību Rīgā 17. gadsimta trīsdesmitajos gados. 1647. gadā Ankermans ieradās Rīgā, bet par varbūtējiem pasūtījumiem ziņu nav. Rakstisku liecību Ankermana atkārtotai klātbūtnei Rīgā 1649. gadā arī nav. Ja pieņemam, ka erkers un ciļņi izgatavoti 1649. gadā, ticamāka varētu būt hipotēze, ka ciļņus pēc Ankermana meta izgatavojuši vietējie meistari. Ankermana autorībai par labu runā viņa saskare ar Delagardī dzimtu. Tieši 1649. gadā Magnuss Delagardī kļuva par Zviedru Vidzemes ģenerālgubernatoru un veica pārbūves darbus Rīgas pilī. Delagardī visdrīzāk arī bijis erkera pasūtītājs, bet līdz šim tā arī nav izdevies noskaidrot, kurš ir bijis projekta autors. 1641. gada augustā Ankermans strādāja Zviedrijā pie Makalos (Makalös) pils iekšdarbiem. Kādā manierisma stilā veidotai maskai no Makalos pils ir vizuāla līdzība ar maskām, kas attēlotas Rīgas pils erkera ciļņos. Iespējams, ka tieši šie paraugi ir ietekmējuši Magnusu Delagardī, pasūtot ciļņus Rīgas pils erkeram. Katrs no erkera ciļņiem ir atšķirīgs. Izmatojot manierisma beigu fāzes populāros groteskas elementus, ciļņos attēloti Zviedrijas valsts un Vāsu dinastijas ģerboņa elementi. Tos papildina karavīra un sievietes figūras, kuru veidošanā izmantoti auss skrimstalas, C un S burta formai līdzīgie ornamentu motīvi. Lielākā daļa redzamo ciļņu ļauj secināt, ka erkera fasāžu dekora mākslinieciskā ideja ir bijusi vienota. Ņemot vērā ciļņu politisko kontekstu un portretiskā līdzība, diezgan droši ļauj uzskatīt, ka ciļņos redzamajos portretos attēloti Vāsu dinastijas pārstāvji, proti, Zviedrijas karaļa Gustavs II Ādolfs un viņa meita Kristīne, kas par karalieni faktiski valdījusi no 1644. līdz 1654. gadam. Kā portretiskās līdzības pirmavots visdrīzāk varētu būt kāds no Gustava II Ādolfa portretiem, kuru autors ir Jākobs Henrihs Elbfās (Jacob Heinrich Elbfas, 1600-1664). Par pamatu Kristīnes atveidam varētu būt kalpojis Kristīnes portrets, ko datē ar 1640. gadu un kuras autors ir Jākobs Henrihs Elbfās. Rīgas pils erkera vēsturē īpaši nozīmīgs bija 1874. gads, kad notika apjomīgs erkera kapitālais remonts un restaurācija, un veiktie darbi ir vieni no senākajiem vēsturiskas būves atjaunošanas pasākumiem Latvijas pieminekļu aizsardzības vēsturē. Šodien ciļņos saskatāmi pavisam citi tēli. Līdz mūsdienām saglabājusies pavisam neliela daļa no oriģinālajām 17. gadsimta konstrukcijām, proti, erkera apakšējā konsoles un otrā stāva logailu rindas akmens karkass. Apakšējā stāva logailu zona 1874. gadā pilnībā rekonstruēta no mākslīgā akmens, kas sastāv no kaļķa-cementa javas. Savukārt paši ciļņi izkalti no Igaunijas Sāmsalas dolomīta 1965. gadā, un ir tēlnieces Marijas Ehelaides improvizācija par erkera oriģināliem ciļņiem. Ciļņu fotoattēlu salīdzinošā analīze rada pamatotas šaubas, vai 1960. gados izdarīts viss iespējamais un nepieciešamais nevainojamu kopiju izgatavošanai. Diemžēl nav izdevies rast atbildi par oriģinālu tālāko likteni. Erkera akmens konstrukcijas tika rūpīgi un detalizēti izpētītas 2013. gadā pēdējā restaurācijas laikā. Erkera fasādi un jumtu laika gaitā skārušas dažādas izmaiņas, bet kopumā mūsdienās tas atjaunots tuvu sākotnējai formai. Neraugoties uz laika gaitā ieviestām izmaiņām detaļās, kopumā tās rada priekšstatu par oriģinālo ciļņu mākslinieciskās izteiksmes formu un erkera dekora programmatisko vēstījumu. Pat kopiju veidā tas skaidri demonstrē konkrēta laikmeta mākslas un arhitektūras tendences, un Latvijā tie joprojām ir vieni no nozīmīgākajiem 17. gadsimta Ziemeļeiropas manierisma tēlniecības paraugiem