Mūsdienās Ilūkste daudziem šķiet kā tāla, samērā nomaļa mazpilsēta. 16. gadsimta vidū Ilūkste minēta kā mazs ciems. Pēc Kurzemes - Zemgales hercogistes nodibināšanas sākās pakāpeniska Ilūkstes attīstība. Savus dievnamus te uzcēla gan vecticībnieki, gan luterāņi un katoļi. Zemes īpašnieku Zībergu atbalsts jezuītiem bija galvenais pamats Ilūkstes pakāpeniskai izveidei par vienu no hercogistes galvenajiem katoļu centriem. 18. gadsimta vidū uzceltā Sv. Ursulas katoļu baznīca bija lielākais katoļu dievnams Kurzemes - Zemgales hercogistē, kas kopā ar kolēģijas kompleksu bija līdzvērtīgs garīgais un izglītojošais centrs Daugavas labajā krastā esošai Aglonai. 20. gadsimta vēstures griežos grandiozais dievnams pazuda no Ilūkstes ainavas. I Pasaules kara laikā saspridzinātās baznīcas mūra daļas pilnībā novāca tikai 1956. gadā Pēc Otrā pasaules kara kādreizējā klostera apbūve ar gadiem kļuva arvien mazāk ievērota. Lai gan Ilūkstes jezuītu kolēģijas un Sv. Ursulas baznīcas vēsture līdz šim pētīta visai daudz, sagatavojot labu, profesionālu teorētisko bāzi, pētījumi kādreizējās klostera apbūves ēkās pirmo reizi organizēti tikai 2021. gada rudenī. Līdz ar to rasta iespēja kvalitatīvi paplašināt informāciju par Latvijas kultūras vēsturei tik nozīmīgu objektu. Ilūkstes Jezuītu klostera (kolēģijas) un Blakus ēka ir daļa no Kurzemes – Zemgales hercogistes lielākās jezuītu rezidences. Tajā ietilpa Sv. Ursulas baznīca, klostera un tai blakus esošā (skolas?) ēka, kā arī dienvidu pusē - vairākas saimniecības ēkas un dārzs (pašlaik precīzāk nedefinētās robežās.) Klostera kādreizējā iekšpagalmā un pagaidām precīzāk nenoteiktā teritorijā vismaz kopš 17. gadsimta bijusi kapsēta. Mūsdienās jezuītu kolēģijas apbūve sastāv no 2 objektiem - Klostera ēkas un Blakus ēkas. Klostera ēka tapusi divos būvniecības etapos. D korpuss celts 1747., 1748. gadā, bet A korpusu – 1753. gadā, pilnībā iekštelpu apdari pabeidzot tikai 1757. gadā. Tomēr klostera ēka vēsturiski nav pabeigta – nav uzcelts iecerētais trešais rietumu korpuss. Klostera ēkai pilnībā saglabājusies sākotnējā plānojuma struktūra ar vēlākiem papildinājumiem, kas nav bijuši tik destruktīvi, lai ietekmētu oriģinālu. Zudis vienīgi savienojošais apjoms ar baznīcu. Kopumā nelielas apjoma izmaiņas ienesa tikai 1919., 1920. gados būvētais relatīvi lēzenais jumts. Klostera ēkai visos stāvos ir velvju pārsegumi. I pasaules kara laikā zudusi apmēram 1/3 no A korpusa velvju pārsegumiem, kas nomainīti ar līmeniskām koka konstrukcijām. Velvju pārsegumi, visdažādākās sienu nišas, lielās logailas, gaiteņi (koridori), kāpņu telpa ir tie elementi, kas veido 18. gadsimta jezuītu klostera interjerus ar augstu autentiskuma pakāpi. Līdz galam neizzināta ir pagraba telpu funkcija ar apkures (?) ierīču vietām un sienu vēdināšanas kanāliem. Klostera ēkas komplicētie konstruktīvie risinājumi ir liecība par pieredzējušu izpildītāju līdzdalību un rezultāts liecina par jezuītu arhitektūras kvalitātes augsto līmeni. Lai gan Ilūkstes klostera ēka ir mazāka par netālu esošo Daugavpils kolēģijas apjomu, gan projektētāju, gan mūrnieku prasmju un izpildījuma kvalitātes ziņā tā ir absolūti līdzvērtīga. Klostera ēkas fasādes ilgstoši palika neapmestas. Domājams, tikai 19. gadsimtā D fasāde 2. stāva līmenī dekoratīvi apmesta. Toties iekštelpās gandrīz visur saglabājies oriģinālais apmetums. Pagaidām nav atrastas liecības par mākslinieciski augstvērtīgu sienu un griestu dekoratīvo apdari Atsegumos telpās konstatējama vienkārša 19. gadsimta krāsojumu sistēma ar tumši izceltu cokola daļu un 20. gadsimta pirmās puses apdare trafareta un rullīša tehnikā. Kā mākslinieciski vērtīgākie, Latvijā reti saglabājušies apdares elementi ir divi velvju griestu plafoni, kas izveidoti D korpusa cellēs 18. gadsimta vidū. Ēka uz dienvidiem no Klostera ēkas ir sākotnēji divu stāvu būve ar ieeju no klostera puses. Fasādēm ir raksturīgas dekoratīvas lizēnas ar īpaši veidotu profilētu bāzi. Latvijas arhitektūrā neparasta ir “Blakus ēkas” telpiskā struktūra. Sākotnēji pirmajā stāvā bijušas divas telpas. Lielākai R telpai bijis koka pārsegums un 3 plašas nišas sienās un logs ārsienā. D pusē bijusi šaura un gara telpa, kas pārsegta ar cilindrisku velvi. Tai bijušas divas logailas – viena A sānu sienā, otra Z galā pret klosteri. Taču patiesi negaidīts ir otrā stāva iekārtojums - šeit bijusi viena liela telpa, kas pārsegta ar cilindrisko velvi. A un R gala sienās bija pa logailai. Velves vidusdaļā dienvidu pusē ierīkotas kāpnes uz bēniņiem. Šāda pārseguma izvēle plašajai telpai nav zināma, bet varētu būt saistīta ar tās īpašo funkciju. Skolas un teātra ēkai bija visnotaļ svarīga loma rezidences pastāvēšanā. Tādēļ paliekoša mūra būve būtu loģisks risinājums, kurai izmantot jaunajā ceplī izgatavotos ķieģeļus. Hipotētiski šāda ēka var būtu mūsdienās klostera ēkai blakus esošā būve, kas noderēja 1748. gadā - laikā, kad nodega koka baznīca un pagaidu kapelu ierīkoja “teātra mājā”. Ēkas vizuālās pazīmes ļauj katram praktizējošam būvpētniekam to datēt vismaz ar 18. gadsimtu pat pirms tālākas iedziļināšanās. Droši var apgalvot, ja pieredzes bagātais jezuītu arhitektūras pētnieks J. Pašenda būtu apmeklējis Ilūksti klātienē, Blakus ēka nebūtu palikusi ārpus viņa redzes loka. Blakus ēka celta jau kā iecerētā jaunā klostera mūra apbūves kompleksa daļa. Tā ir 18. gadsimtā arhitektoniski pabeigta celtne reljefi dekorētām apmestām fasādēm. . Par ēkas funkciju pagaidām iespējami tikai teorētiski spriedumi, kas pamatojami ar telpiskās struktūrās analīzi un arhīvu ziņām. Blakus ēka vairāk atbilst skolas mājai, ne konvikta ēkai, kur audzēkņiem ir atsevišķas guļamtelpas. Līdzības saskatāmas vecās un jaunās ēkas telpiskajā struktūrā - vecās skolas koka ēkas pirmajā stāvā bija mācību telpas, bet augšējā stāvā viena liela telpa - teātra zāle. Mūsdienās Blakus ēkā redzamas šādas struktūras analoģijas. Lai gan tā ir tikai formāla līdzība, minētie argumenti ļauj izvirzīt hipotēzi, ka Ilūkstes klostera Blakus ēka ir 1730. gadā būvēta skolas un, iespējams, arī teātra māja. Tā ir Latvijas arhitektūrā tipoloģiski unikāla būve, kas mūsdienās uzskatāma par senāko ēku Ilūkstē. Neraugoties uz to, ka abas Ilūkstes klostera apbūves mūra ēkas ievērojami cietušas karu laikā un 20. gadsimta otrajā pusē pārbūvētas, ir saglabājies to sākotnējā telpiskā struktūra un liels oriģinālās substances apjoms. Ņemot vērā vietas ievērojamo nozīmi Latvijas kultūrvēsturē un ēku tipoloģisko unikalitāti, kādreizējais Ilūkstes jezuītu kolēģijas apbūves ansamblis nešaubīgi uzskatāms par ļoti vērtīgu arhitektūras un vēstures pieminekli, kura patiesās vērtības vēl pilnībā nav atklātas.