Cēsu viduslaiku ordeņpils pēdējās desmitgadēs ir nepārtraukti sabiedrības uzmanības lokā, ko sekmē mūsdienīga un vispusīga pieeja kultūrvēsturiska objekta atjaunošanai. Sabiedrisko norišu fonā nereti šķiet, ka apjomīgās pilsdrupas daudzu gadu garumā ir izpētītas un tagad aktuāli vienīgi atsevišķu mūru daļu konservācijas darbi. Tomēr dažāda rakstura pētījumi joprojām turpinās nu jau daudzu desmitu gadu garumā, uzkrājot pieredzi un izmantojot jaunas pētniecības metodes. Pakāpeniski ir formulēti galvenie pils būvvēstures posmi, bet turpinās atsevišķu pils daļu un to savstarpējās funkcionālās saiknes detalizēta izpēte. Mūsdienās plašajās Cēsu ordeņpils drupās tieši masīvie un grandiozie torņi atstāj vislielāko iespaidu. Tas nav nejauši – visbiežāk torņiem ir vēl kāds virsuzdevums – tie iemieso varas (varenības) apziņu un tās demonstrēšanu, un tam vislabākais instruments vienmēr bijusi arhitektūra. Viens no Cēsu pilsdrupu pazīstamākajiem objektiem – Dienvidu tornis (turpmāk – D tornis) ilgu laiku publiskai apskatei nav bijis pieejams, jo torņa mūru stāvoklis apdraudēja apmeklētāju drošību. 2020. gadā, pēc vairāku gadu atjaunošanas darbiem, Cēsu ordeņpils D tornis ir atkal pieejams apmeklētājiem. Raksts iepazīstina lasītājus ar D torņa būvvēsturi un arhitektūru, balstoties uz jaunāko pētījumu rezultātiem, ko veikuši dažādu nozaru speciālisti. Balstoties uz līdzšinējiem Cēsu ordeņpils būvvēstures pētījumiem, iespējami vairāki secinājumi, kas pamatojami ar pētījumiem objektā, rakstīto avotu atkārtotu pārskatu un iepriekšējo secinājumu kritisku analīzi. Izvērtējot arheoloģiskās izpētes materiālu datēšanas rezultātus secināms, ka D tornis celts vienlaicīgi ar D un A korpusu ārsienām, kas ietver laika periodu 15. gadsimta otrajā un trešajā ceturksnī. Vēl vairāk precizēt celtniecības laiku ļautu detalizēti arheoloģiskie pētījumi A korpusā un ķieģeļu optiskās luminiscences analīzes. Tādējādi iespējams papildināt līdzšinējo informāciju par ugunsieročiem piemērotu torņu izbūvi Latvijas teritorijā esošajās pilīs, kur par pirmo datēto atskaites punktu tiek minēta 15. gadsimta 40. gados celtā Bauskas pils. Cēsu ordeņpils D torņa agrīno izcelsmi raksturo arī tas, ka tam nav paredzētas horizontālās aizsardzības spējas apakšējā līmenī. Saskaņā ar Viduseiropas piļu attīstības jaunākajiem pētījumiem, horizontālai aizsardzībai piemērotas nocietinājumu būves aktīvi sāka celt 15. gadsimta otrajā pusē, bet lielos, monumentālos lielgabalu torņus vēl vēlāk, gadsimta beigās un 16. gadsimtā. Ieeju torņa kāpņu telpā ierīkoja pašā A korpusa remtera zāles stūrī. Velvēti griesti bijuši tikai pagrabam un 1. stāvam. Torņa 4. un 5. stāvs bija savienots ar bēniņu stāvu. Torņa konstrukciju izpētē secināts, ka 16. gadsimta 40. gados notikusi plaša pārbūve un torņa atjaunošana. Domājams, ka šajā pārbūvē atjaunota torņa korpusa D puse no 2.-5. stāvam, izveidojot pašreizējās šaujamlūkas, arkatūras un iebūvējot velves 2. un 4. stāvā. Torņa Z puse ar kamīniem un kāpnēm palikusi no sākotnējā būvperioda. Torņa fasādes bijušas krāsotas mālaini sarkanā tonī, ar baltu izceļot atsevišķas detaļas. Arheoloģiskajā izpētē atrastie torņa sienu fragmenti, pilsgrāvī iekritušas nelietotas lodes, liecina par kādu katastrofu, pēc kuras torņa atjaunošana vairs nav notikusi. Torņa sienu nobrukumi varēja notikt pēc pils intensīvas apšaudes aplenkuma laikā 1577. gadā. Pēc Livonijas kara gan politiskie, gan ekonomiskie apstākļi, kā arī izmaiņas militārā arhitektūrā, neveicināja lielo pils torņu atjaunošanu. Hipotēze par „trīs Pletenberga torņu celtniecību Cēsu pilī” nosacītā vienā celtniecības periodā D torņa kontekstā nav aktuāla, jo, pirmkārt, nav iespējams, pierādīt, ka hronikā minētie torņi attiecas uz pili, nevis pilsētas aizsardzības sienu, otrkārt, D tornis celts 15. gadsimtā ievērojami agrāk par mestra Votera fon Pletenberga valdīšanas laiku. Cēsu ordeņpilī 15. gadsimta vidū bijis viens vai vairāki īpaši celti torņi ar cietuma telpu. Droši zināms, ka viens no tiem ir D tornis, kura pagraba iekārtota īpaša cietuma kamera ar atejas vietu. Šis cietums, kam varēja piekļūt tikai caur reprezentablāko pils telpu – remteri, visticamāk, bija domāts sabiedrības augstākas kārtas ieslodzītajiem. Torņa ārsienai ir pārāk daudz zudumu un pārbūvju augšējā līmenī, lai droši rekonstruētu kādreizējo korpusa un torņa jumtu savienojumu. Tomēr torņa ārsienas maksimālo augstumu var tuvināti rekonstruēt pēc vēsturiskajiem fotoattēliem, kuros ZA pusē redzams mūra fragments virs augšējās arkatūras. 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta pirmajā pusē tornim veikti tikai atsevišķi lokāli remonti. Domājams, ka fragmentāri izmantoja tikai pagraba un 1. stāva telpas. A korpusa bijušā remtera zāles D gala interjerā konstatējami pārveidojumi, kuru rezultātā izbūvēts horizontāls koka pārsegums, apmestas sienas un izveidoti jauni logi. Vienlaikus pārveidota ieeja D torņa kāpnēs, to novirzot vairāk uz rietumu pusi. Var izteikt tikai hipotēzi, ka šie darbi veikti pēc 1604. gada, kad notikusi dokumentos minēta eksplozija, kuras rezultātā sagrauta “...lielā skaistā pils zāle...”. 8) 1938. gadā torņa atjaunošana tika veikta bez rūpīgas projekta dokumentācijas un arhitektoniskās izpētes, zaudējot apjomīgu un nozīmīgu informāciju par torņa būvvēsturi. Īpaši tas attiecas uz 4. un 5. stāva konstrukcijām kā arī kamīnu zonu. Cēsu ordeņa pils D torņa izpēte apstiprina jau agrāk konstatēto – pils atsevišķu daļu precīzs celtniecības laiks joprojām ir grūti nosakāms, bet, apvienojot dažādas izpētes disciplīnas, iespējams iegūt arvien ticamākus rezultātus. Cēsu ordeņpils kastelas dienvidu pusē atrodas pils vizuāli skaistākais tornis ar izteiksmīgu fasāžu dekoru. Unikāla ir torņa pagrabā īpaši izbūvētā cietuma telpa. Latvijā nav analogu tik labi saglabātām šaujamkamerām ar to komplicēto uzbūvi, izvietojumu un ieroču balsta kokiem. Līdz ar to Cēsu ordeņpils D torni var uzskatīt par izcilu Latvijas viduslaiku militārās arhitektūras meistardarbu, kas celts pārejas periodā no aukstajiem uz ugunsieročiem, bet pārveidots militārās doktrīnas maiņas laikmetā. 16. gadsimta 40. gadi, kad veikta D torņa pārbūve, ir laiks, kad notiek pakāpenisku Eiropas militārās arhitektūras pārorientēšanās uz horizontālo aizsardzību ar zemes vaļņiem un bastioniem. Livonijas piļu modernizēšana un pārbūve atbilstoši ugunsieroču attīstībai iekļaujas kopējā Eiropas fortifikāciju būvju attīstības kopainā, bet vēsturisku apstākļu dēļ Cēsu pilij šāda attīstība nenotika, jo tā pārstāja būt stratēģiski nozīmīga būve.