Mūsdienās arvien straujāk pieaug polimērmateriālu ražošana un patēriņš, līdz ar to arī atkritumu daudzums. Dažkārt polimērmateriālu ražošanai nepieciešamās izejvielas mēdz būt indīgas, daļa no tām pat ir kancerogēnas vai mutogēnas. Veselībai kaitīgas ir arī dažādas polimērmateriālu piedevas – plastifikatori, stabilizatori un citas. Palielinoties atkritumu plūsmai, aktualizējas arī atkritumu pārstrādes problēma. Tāpēc, līdz ar rūpniecības attīstību un preču patēriņa pieaugumu, jānovērtē dažādu ikdienā pieejamu un sadzīvē izmantojamu materiālu ietekme, lai samazinātu draudus cilvēka veselībai un ietekmi uz vidi. Bakalaura darba mērķis ir izpētīt trīs ikdienā plaši izmantotos polimērmateriālus – polistirolu, polikarbonātu un polivinilhlorīdu. No šīm izejvielām tiek ražoti sadzīvē bieži izmantojami priekšmeti – vienreizējie trauki, iepakojumi, kā arī dažādu ražotāju bērnu trauki - , kas arī ir šī pētījuma objekti. Pētījuma gaitā visiem izstrādājumiem, izmantojot ekspress – metodi un infrasarkanās spektroskopijas metodi, tiek noteikts materiāla veids, kas tiek salīdzināts ar marķējumu, kā arī tiek analizēta noteikto materiālu ietekme uz veselību. Darba gaitā tika secināts, ka, lai arī materiālu marķēšana ir obligāta, sadzīvē sastopami daudzi produkti, kuriem marķējuma trūkst. Tādējādi tiek apgrūtināta produkta materiāla identificēšana, kas ir svarīga gan patērētāja informēšanai, gan atkritumu apsaimniekotājiem, ja tiek veikta materiālu šķirošana. Ar skenējošo elektronmikroskopu ar enerģijas dispersijas analizatoru tiek noteikts polimērmateriālu elementsastāvs. Tādējādi iespējams konstatēt kādas piedevas sastopamas izvēlētajos izstrādājumos. Atrastās piedevas tiek apskatītas papildus, lai uzzinātu kādos nolūkos tās tikušas pievienotas un kā tās potenciāli ietekmē cilvēka veselību. Darbā tiek sniegti secinājumi par pieejamo materiālu iespējamajiem draudiem patērētāju drošībai, kā arī raksturota šo materiālu uzvedība, nonākot kopējā atkritumu plūsmā. Polimērmateriālu sadalīšanās laiks, tiem nonākto vidē, ir vairāk kā simt gadi, līdz ar to kopējo atkritumu apjoms nepārtraukti pieaug. Šo tendenci būtu nepieciešams samazināt, taču polimērmateriālu atkritumu pārstrādes koeficients šobrīd ir ļoti zems. Viens no galvenajiem risinājumiem atkritumu apsaimniekošanā būtu patērētāju izglītošana un kopējā polimērmateriālu atkritumu daudzuma samazināšana. Šādi pasākumi prasa laiku un ieguldījumus, tādēļ viens no biežākajiem risinājumiem ir atkritumu sadedzināšana. Šis ir visnelabvēlīgākais variants, jo nekontrolēta atkritumu dedzināšana, ne tikai piesārņo apkārtējo vidi, bet tās laikā rodas savienojumi, kas bīstami cilvēka veselībai. Veikto analīžu rezultāti parādīja, ka Latvijā iespējams iegādāties bērnu polimērmateriālu traukus, kuri ražoti no melamīn-fenola-formaldehīda kondensācijas produkta un bisfenola A polikarbonāta. Nepareizas lietošanas laikā šādi trauki var radīt draudus bērna veselībai. Tādējādi darba laikā tika pierādīts, ka ikdienā lietojamie izstrādājumi var būt potenciāls drauds cilvēka veselībai.