Pēdējā pasaules finanšu krīze, tās cēloņi un sekas pierāda, ka plaisa starp pasaules bagātāko valstu attīstības efektiem un ilgtspējīgas attīstības konceptuālo saturu tikai palielinās. Tāpat kā citām cilvēku radītām problēmām, arī šajā gadījumā cēlonis lielākā mērā ir sociāla, nevis ekonomiska vai bioloģiska rakstura. Tas ir cilvēka neierobežotās vajadzības un atšķirīgās iespējas tās īstenot. Attīstīto valstu augstā konkurētspēja zemākas attīstības līmeņa valstīm dod iespējas šo valstu komersantiem neierobežotu piekļuvi bagātības vairošanai nepieciešamajiem dabas resursiem. Tas viss notiek, pamatojoties uz ilgtspējīgas attīstības konceptā iekļauto nepieciešamību apmierināt sabiedrības vajadzības, neskatoties uz to, ka šādas vajadzību apmierināšanas rezultātā tiek liegtas iespējas citu valstu iedzīvotājiem apmierināt savas pamatvajadzības. Turklāt daudzas attīstītās valstīs politiķi un komersanti ilgtspējīgu attīstību izprot vārda šaurākā nozīmē un cenšas demonstrēt saudzīgu attieksmi pret resursiem savas valsts robežās, nerēķinoties ar to, ka ekoloģiskām un bioloģiskām sistēmā nepastāv institucionālu robežu.