Preču un naudas plūsmu atbilstība konkrētas ekonomiskās sistēmas ietvaros ir labi zināma un vairākos gadsimtos kaldināta ekonomiskās teorijas aksioma. Pēdējās globālās krīzes notikumi skaidri liecina par tās cēloņu ciešu saistību ar preču un naudas plūsmas kvantitatīvo un kvalitatīvo neatbilstību. Šī neatbilstība sākotnēji radās nekustamo preču tirgus mājokļu sektorā, bet tālākajā notikumu attīstības gaitā izplatījās uz citiem ekonomiskās sistēmas elementiem, pārsniedzot vienas valsts robežas. Pieaugot ekonomikas globalizācijas intensitātei, pasaules ekonomiskās sistēmas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā palielinās naudas un preču plūsmu atbilstības nosacījums, no vienas puses. Bet no otras puses, naudas, resursu un gala patēriņu preču starpvalstu plūsma palielina savu klātbūtni daudzu valstu ekonomiskajās sistēmās. Atrodoties šādā situācijā, valsts institūcijām, kuras tieši nodarbojas ar naudas plūsmu regulēšanu, ar to netieši ietekmējot arī preču un resursu plūsmu, savlaicīgi jāmaina pielietoto metožu saturs un formas, lai saglabāto trauslo līdzsvaru starp šīm plūsmām nekustamo preču tirgū un citos ekonomiskās sistēmas segmentos.